Ekrānlaiks un telefonu lietošana bērniem: 1. daļa – fakti, pretrunas un speciālistu skatījums
Pret un par pētījumi- kā saskaņot tehnoloģiju un bērnu attīstību?
Turpmākā mēneša laikā iepazīstināsim mūsu sekotājus ar rakstu sēriju vecākiem par ekrānlaiku, viedtālruņiem un bērnu attīstību agrīnā vecumā un sākumskolā.
Kāpēc vecāki šobrīd ir tik apjukuši?
Ja tev līdzās ir kāds, kas cenšas nepamanīti
paņemt tavu telefonu, lai klusiņām ieraustos ērtā vietā, un skrollētu ekrānu, visticamāk,
kaut reizi esi sev uzdevis jautājumu:
“Kad es savam bērnam daru pāri- ļaujot vai neļaujot viņam lietot telefonu?”
Un tikpat iespējams — soctīklos tev ar noteiktu regularitāti “izlec” neskaitāmas versijas ar pretrunīgu informāciju apgalvojumu formā:
- “telefoni bojā smadzenes, bet internets rada atkarību”,
- “bez digitālajām prasmēm bērni nespēs komunicēt ar vienaudžiem par bērniem aktuālām tēmām- iekļauties, konkurēt un nākotnē atpaliks”.
Interesanti, ka abi šie apgalvojumi vienlaikus ir
gan pārspīlēti, gan daļēji patiesi.
Un tieši tas arī padara šo tēmu tik sarežģītu.
Pēdējos gados vecāki visbiežāk jautā:
- vai agrīns ekrānlaiks kaitē bērna smadzeņu attīstībai;
- vai telefons izraisa atkarību jau bērnībā;
- vai bērnam bez tehnoloģijām būs grūtāk iekļauties mūsdienu pasaulē;
- un – kāpēc vecāku un speciālistu viedokļi tik bieži atšķiras- ko parāda pētījumi par IT tehnoloģiju ietekmi uz pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem? vai patreiz veidojas jaunās, digitalizētās tehnoloģiskās pasaules realitāte, kur uzvarēs tie, kas spēs pielāgoties, vai arī mēs dodamies virzienā, kuram nav nākotnes, jo pazaudējam galveno- cilvēcību?
Lai uz šiem jautājumiem atbildētu godīgi,
jāpasaka uzreiz:
👉 vienkāršu, melnbaltu atbilžu nav- mēs varam tikai meklēt vidusceļu caur
“gudru” pieeju tehnoloģijām.
Un tieši to arī rāda mūsdienu pētījumi.
“Ekrānlaiks” – izrādās, ka tas ir pārāk vienkāršs jēdziens
Vēl pavisam nesen dominēja ideja:
jo vairāk ekrāna – jo sliktāk.
Taču pēdējo gadu laikā noticis būtisks
pavērsiens domāšanā.
Pētnieki arvien biežāk uzsver, ka pats vārds “ekrānlaiks” ir pārāk
vispārīgs.
👉 Izrādās, ka viena stunda pie ekrāna var nozīmēt pilnīgi dažādas pieredzes:
- bērns pasīvi skatās bezgalīgu video plūsmu;
- bērns kopā ar vecāku pēta pasaules karti;
- bērns programmē robotu vai zīmē digitāli;
- bērns spēlē spēli, kas trenē loģiku vai sadarbību.
Amerikas Pediatru akadēmija (AAP) pēdējos gados
tieši tāpēc ir atteikusies no stingrām “stundu normām” vecākiem bērniem un
aicina skatīties uz saturu, kontekstu un mērķi, nevis tikai uz
pulksteni.
https://www.healthychildren.org/English/media/Pages/default.aspx
Citiem vārdiem: jautājums vairs nav “cik ilgi”, bet “kā, kāpēc un ar ko kopā”.
Kur pētījumi tomēr ir vienisprātis?
Lai gan kopaina ir niansēta, ir jomas, kur zinātne ir pārsteidzoši konsekventa.
💤 Miega laiks – kluss, bet ļoti spēcīgs faktors
Ja ir viena lieta, par ko pētnieki gandrīz nestrīdas, tad tas ir miegs.
Interesanti, ka problēma nav pats telefons, bet brīdis,
kad tas ir jāizslēdz.
Ekrāni vakaros un guļamistabā:
- saīsina miegu,
- padara to seklāku,
- ietekmē emociju regulāciju nākamajā dienā.
Sistemātiski pētījumi rāda, ka bērniem ar ierīcēm guļamistabā biežāk ir:
- aizkaitināmība,
- koncentrēšanās grūtības,
- paaugstināta impulsivitāte.
https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/29367337/
Saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem un veselības organizāciju vadlīnijām bērniem pirmsskolas vecumā (aptuveni 2–5 gadi) vismaz 1 stundu pirms gulētiešanas nav ieteicams izmantot telefonus, planšetes vai citus ekrānus – tas palīdz uzlabot miega kvalitāti un vieglāk iemigt.
🧠 Kāpēc tas svarīgi
1. Zilās
gaismas ietekme:
Ekrānu gaisma (īpaši zilā spektra) kavē melatonīna – hormona, kas signalizē
ķermenim, ka laiks gatavoties miegam – izstrādi. Tas var aizkavēt iemigšanu un
pasliktināt miega dziļumu.
https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC6295443/
https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC8933063/
https://www.sleepfoundation.org/children-and-sleep/how-blue-light-affects-kids-sleep
2. Smadzeņu
stimulācija:
Aktīva satura (spēles, video) skatīšanās vakarā var stimulēt uzmanību un nervu
sistēmu, tādēļ nav viegli “atslēgties” pirms gulētiešanas.
https://www.kidshealth.org.nz/screen-time-sleep
https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC5839336/
Tehnoloģijas pašas par sevi nav “ļaunas” — bet miegs ir attīstības pamats, un tas ir viegli ievainojams.
👀 Redze – fakts, kas bieži tiek ignorēts
Par šo runā mazāk, bet pētījumi ir ļoti konkrēti.
- gadā publicēta plaša meta-analīze liecina:
katra papildu stunda dienā pie ekrāna palielina tuvredzības risku, savukārt laiks ārā dienasgaismā šo risku būtiski mazina.
Vai ekrāns izspiež būtiskas lietas no bērna ikdienas?
Jā — ja ekrāna lietojums ir pārmērīgs, pasīvs vai
nekvalitatīvs.
Pētījumos to dēvē par displacement effect — situāciju, kad ekrāns
aizvieto bērna attīstībai būtiskas pieredzes.
Ko ekrāns visbiežāk izspiež pirmsskolas vecumā?
1. Brīvo, nestrukturēto rotaļu
Attīstības psiholoģijā brīvā rotaļa tiek uzskatīta par pamatu:
- iztēles attīstībai
- problēmu risināšanas prasmēm
- pašregulācijai un radošai domāšanai
Ekrāna saturs bērnam ir jau gatavs — nav nepieciešams pašam izdomāt sižetu, lomas vai risinājumus. Ja ekrāns sistemātiski aizvieto brīvo rotaļu, samazinās iespējas trenēt radošo domāšanu un elastību.
Avoti:
https://www.aap.org/en/patient-care/media-and-children/
https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC6469753/
2. Kustību un ķermenisko pieredzi
Pētījumi rāda saistību starp lielāku ekrānlaiku un:
- mazāku fizisko aktivitāti
- vājāku rupjo un smalko motoriku
- sliktāku ķermeņa shēmas attīstību
Pirmsskolas vecumā smadzeņu attīstība ir cieši saistīta ar kustību — bērns domā ar ķermeni. Ilgstoša sēdēšana pie ekrāna samazina šo pieredzi.
Avoti:
https://www.who.int/publications/i/item/9789241550536
https://bmcpublichealth.biomedcentral.com/articles/10.1186/s12889-017-3955-8
3. Dzīvu sociālo mijiedarbību
Valodas, empātijas un sociālās uztveres attīstība notiek:
- dialogā
- acu kontaktā
- spontānās, neparedzamās situācijās
Pasīva ekrāna lietošana nesniedz atgriezenisko saiti, kādu sniedz dzīvs cilvēks, un var samazināt laiku, kas pavadīts sarunās ar pieaugušajiem vai vienaudžiem.
Avoti:
https://jamanetwork.com/journals/jamapediatrics/fullarticle/2669722
https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC5823000/
Vai ekrāns VAR dot arī pozitīvu pienesumu?
Jā — noteiktos apstākļos.
Pētījumi neapgalvo, ka ekrāni vienmēr kaitē, bet uzsver, ka ieguvums ir
iespējams tikai ar nosacījumiem.
1. Ja saturs ir kvalitatīvs, vecumam atbilstošs un jēgpilns
Digitālajā vidē iespējams īsā laikā radīt interesi ar aizraujošu, izglītojošu saturu, tur klāt, ar iespēju to analizēt- salīdzināt, izdarīt secinājumus. Tādēļ tas var:
- paplašināt bērna priekšstatu par pasauli
- iepazīstināt ar dabas, kultūras un sociālajiem procesiem- motivēt realitātē iepazīties ar ekrānā vērotajām aktivitātēm vai parādībām
- rosināt jautājumus un interesi par apkārt notiekošo
Tomēr pētījumi uzsver, ka ieguvums ir ierobežots- tas neaizvieto reālo pieredzi, ja neseko darbība.
Avoti:
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC6723268/
https://www.commonsensemedia.org/research
2. Ja notiek kopīga skatīšanās ar pieaugušo (co-viewing)
Viens no būtiskākajiem pozitīvajiem faktoriem pētījumos ir pieaugušā klātbūtne.
Ja pieaugušais:
- komentē redzēto
- uzdod jautājumus
- sasaista ekrāna saturu ar reālo dzīvi
bērns mācās analizēt, nevis tikai patērēt informāciju.
Avoti:
https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC6843420/
https://www.aap.org/en/news-room/news-releases/aap/2016/american-academy-of-pediatrics-announces-new-recommendations-for-childrens-media-use/
3. Ja ekrāns iedvesmo aktivitātēm ārpus ekrāna
Pozitīvos piemēros ekrāns darbojas kā impulss:
- video par dzīvniekiem → rotaļa, zīmēšana, jautājumi
- stāsts → lomu rotaļa
- vienkāršs eksperiments → izmēģinājums reālajā vidē
Šādos gadījumos ekrāns nav gala punkts, bet sākuma dzirkstele.
Avoti:
https://www.frontiersin.org/articles/10.3389/fpsyg.2018.01839/full
Kritiskā domāšana pirmsskolas vecumā
Pētījumi skaidri norāda:
kritiskā domāšana pirmsskolas vecumā vēl tikai veidojas.
Bērni:
- nespēj patstāvīgi izvērtēt informācijas patiesumu
- neatšķir reklāmu no fakta
- uztver saturu burtiski
Tāpēc eksperti uzsver, ka kritiskā domāšana nerodas no ekrāna, bet no sarunas par redzēto.
Avoti:
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7602468/
https://www.unicef.org/globalinsight/media/children-and-media
Psihiskā veselība: pārsteidzoši neviennozīmīgi rezultāti
Medijos bieži var lasīt, ka ekrānlaiks “izraisa
depresiju un trauksmi”.
Taču ja paskatāmies zinātniskajos pētījumos, aina kļūst sarežģītāka.
UNICEF Innocenti 2025. gada ziņojums norāda:
nav pārliecinošu pierādījumu, ka pats ekrānlaiks tieši izraisa mentālās
veselības traucējumus.
👉 Izrādās, ka lielāks risks rodas no:
- nekontrolētas, kompulsīvas lietošanas,
- sociālo tīklu salīdzināšanās mehānismiem,
- kiberpazemošanas,
- miega trūkuma,
- emocionālas vientulības.
https://www.unicef.org/innocenti/reports/childhood-digital-world
Citiem vārdiem — tehnoloģijas pastiprina jau esošas vides un attiecību kvalitāti, nevis darbojas vakuumā.
Mazie bērni un tehnoloģijas: ko pētnieki patiesībā baidās pazaudēt?
Pasaules Veselības organizācija (WHO) ir ļoti
skaidra vienā jautājumā:
agrīnā bērnībā vissvarīgākās ir dzīvās pieredzes — kustība, rotaļa,
pieskāriens, saruna, skatieni.
https://www.who.int/publications/i/item/9789241550536
Interesanti, ka pētnieki neuztraucas par to,
ka bērns “iemācīsies nospiest pogas”,
bet gan par to, vai ekrāns neaizvieto attiecības.
Bērns var būt ļoti prasmīgs tehniski, bet bez:
- emocionālas regulācijas,
- sociālās pieredzes,
- kritiskās domāšanas.
Bet vai tehnoloģijas var arī attīstīt?
Jā. Un šeit parādās vēl viens svarīgs pavērsiens.
Pētījumi par skaitļošanas domāšanu, programmēšanas pamatiem un radošām digitālām aktivitātēm rāda, ka:
- bērni spēj analizēt sakarības,
- veidot cēloņsakarības,
- trenēt problēmrisināšanu,
- attīstīt radošumu,
ja tehnoloģijas tiek lietotas kā instruments, nevis “aukles”.
Ekrāni kā sociālās piederības valoda
Pētnieki arvien biežāk lieto jēdzienu “digitālā
kopīgā kultūra” (shared digital culture).
Tas nozīmē:
- kopīgas filmas, seriāli, varoņi
- spēļu pieredze
- joki, frāzes, atsauces
- kopīga “valoda”, kas palīdz iekļauties vienaudžu grupā
📌 Bērns, kurš šo kultūru nepazīst, var nonākt ārpus sarunas.
Avoti:
https://journals.sagepub.com/doi/10.1177/2056305118768300
https://www.unicef.org/globalinsight/media/digital-culture-and-childhood
“Ja tu to nezini, tu neesi no mums”
Pētījumos par sociālo iekļaušanos skolā un pirmsskolā ir konstatēts:
- bērni izmanto mediju saturu kā sociālu tiltu
- kopīga interese veicina piederības sajūtu
- bērni, kuri nespēj piedalīties šajās sarunās, biežāk tiek ignorēti
Tas nav teorētiski — tas ir empīriski novērots.
Avoti:
https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0747563217303841
https://www.tandfonline.com/doi/full/10.1080/17482798.2019.1641133
Sociālā izolācija un agresija
Diemžēl, bērni, kuriem liegta pieeja ekrāniem un socializēšanās caur IT tīkliem pilnībā, bieži saskaras ar agresiju- to apliecina pētījumu dati.
Pētījumos konstatēts:
- bērni, kuri nepārzina vienaudžu kopīgo kultūru, var kļūt par:
- izsmiekla objektu
- sociāli izolētiem
- “dīvainajiem” grupā
Svarīgi: tas nav tāpēc, ka bērns ir “sliktāks”, bet tāpēc, ka viņš:
- nespēj atpazīt atsauces
- nesaprot grupas dinamiku
- nevar piedalīties kopīgā spēlē vai sarunā
Avoti:
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC7025730/
https://www.childtrends.org/publications/digital-media-peer-relations
Tiešsaistes spēles kā socializācijas vide
Pretēji izplatītam mītam, pētījumi rāda, ka:
- daudzas spēles veicina sadarbību, nevis izolāciju
- bērni apgūst:
- noteikumu ievērošanu
- lomu sadali
- konflikta risināšanu
- sarunvalodu
Īpaši valodas apguves aspektā:
- bērni reāli lieto svešvalodu, nevis mācās to abstrakti
- attīstās sarunvaloda, nevis tikai akadēmiskā leksika
Avoti:
https://www.frontiersin.org/articles/10.3389/fpsyg.2019.01221/full
https://www.cambridge.org/core/journals/language-learning-and-technology/article/online-games-and-language-learning
Vecāku uzspiesta informācijas telpa — risks?
Pētījumos ir arī kritika par pilnīgu informācijas filtrēšanu.
Ja bērns:
- drīkst saskarties tikai ar vecāku izvēlēto saturu
- netiek iepazīstināts ar vienaudžu kultūru
➡️ tas var:
- kavēt autonomijas attīstību
- palielināt atsvešinātību
- radīt konfliktu starp bērnu un vecākiem vēlākā vecumā
Avoti:
https://journals.sagepub.com/doi/10.1177/1461444820924824
https://www.unicef.org/parenting/child-development/digital-world
Kopsavilkums: kā tad tur īsti ir?
- Telefons pats par sevi nav ne labs, ne slikts.
- Bīstama ir nekritiska, vientuļa un nekontrolēta lietošana.
- Izšķiroša nozīme ir videi, attiecībām un pieaugušo klātbūtnei.
- Tehnoloģijas var gan kavēt, gan attīstīt — atkarībā no tā, kā mēs tās ieviešam bērna dzīvē.
Kas tālāk?
Nākamajā rakstā runāsim par
to, kādas varētu būt IT tehnoloģiju radītās bērna attīstības nākotnes
vajadzības – un kas būtu nepieciešams, lai mazais cilvēks ar šo pasauli
iepazītos, jūtoties “kā zivs ūdeni”, un nenodarot sev kaitējumu. Apskatīsim, kā
praktiski veidot vidi, kur bērns var augt kopā ar tehnoloģijām, nevis to ēnā
—
kā līdzsvarot drošību, brīvību, radošumu un realitātes pieredzi.
Ja Tev ir jautājumi vai idejas — raksti
komentāros vai uz
📩 [email protected]
Sociālās psiholoģijas maģistre Edda Borde, raksta autore,
labprāt iesaistīsies sarunā.
Ja šis raksts šķiet noderīgs — dalies ar to
sociālajos tīklos,
lai šī diskusija kļūtu dziļāka.